Applūdusī Viesatas upes taka

XPR30729

Stundas braucienā no Rīgas starp Tukumu un Jaunpili ir Viesatas upesloku taka. Uz to esam devušies jau iepriekš, bet pirms gada apmeklētāju daudzums bija tik liels, ka nolēmām nedrūzmēties un atbraukt citreiz.

Citreiz pienāca šajā dienā un esam teju vienīgie apmeklētāji. Jau iepriekš esmu rakstījis, ka dienās, kad šķietami ir sliktākie laikapstākļi, ir arī vislabākās un mierīgākās pastaigas. Līst lietus, ir drēgns un apmācies.

Visapkārt dubļi, kas vēlāk ir arī uz biksēm līdz pat ceļgaliem, izkusuša sniega sanesumi, regulāra iespēja pakrist. Jau sākumā rodas jautājums vai taka vispār ir staigājama, tomēr nolemjam riskēt un iet, cik tālu iespējams. Tā kā neesam te bijuši iepriekš, varam tikai iztēloties kā Viesatas upe un tai piegulošā izziņas taka izskatās citos gadalaikos.

No uzkalniņa tur pat pie takas sākuma ar ūdenskritumam raksturīgu skaņu gāžas ūdens. Ejot tuvāk izrādās, ka tas nav gluži dabīgs ūdenskritums, bet tāpat ir skaisti un interesanti. Paložņājām starp egļu zariem un sapratām, ka tiltiņš, kas ved pāri neīstā ūdenskrituma radītajai upītei, ir applūdis!

Tomēr tas netraucē taku turpināt – uzreiz ir skaidrs, ka ūdensnecaurlaidīgi zābaki ir laba doma, un visur, kur taka bija applūdusi, to apgājām pa mežu. Vai nedaudz uz pirkstgaliem.

Viesatas upes gaita šajā laikā, kad visapkārt Latvijā tiek ziņots par no krastiem izgājušām upēm atkušņa dēļ, ir īpaši strauja un vietām pat krāčaina, skanīga. Tiem, kam patīk laivot ekstrēmākos apstākļos nekā pa parastiem Gaujas līkumiem, šis noteikti šobrīd ir īstais laiks un vieta.

Lai arī visā takas garumā to pavada izziņas punkti ar stāstiem par bebru māju, cūku vannu, piecžuburu liepu un tā tālāk, pamanīju arī detaļas dabā, kas nav dokumentētas. Īpaši pievērsu uzmanību parādībām, ko sarūpējuši meža iemītnieki. Piemēram, samestie čiekuri vai nograuztie egļu zari. Par koka mizu tā arī nesapratu, kas tai ir noticis. Vai kurš un kādēļ to ir izdarījis.

Esmu pārsteigts par takas gājumu gan gar upi, gan pa tās stāvkrastiem. Kopā nogājām pusi no iezīmētā sarkanā maršruta, jo lielāko daļu turpceļā nespējām rimties no visu skatu baudīšanas, nesteidzīgas mežu skatu fotogrāfēšanas un pastaigas svaigā gaisā.

Radās doma, kas man vēl jāpārbauda, vai nākamreiz var sākt taku no tās beigu punkta un iziet otru pusi… sākot no otras puses.

Šīs takas fotostāstu es nevaru neielikt rakstu grupiņā, ko saucu par Latvijas ainavas – tajā publicēju vietas, kas vizuāli man šķitušas īpaši īpašas.

Es neesmu drošs, ka citos gadalaikos Viesatas upei ir līdzīgs šarms, bet vismaz atkušņa, plūdu un kā šodien arī lietus laikā – šī taka ir absolūti burvīga vieta, kur pavadīt daudz stundu.