Pludmale Malagā ir pie pašas vecpilsētas. Tas ir līdzīgi kā mums, ka varam iziet cauri Vecrīgai un priekšā ir Daugava. Tikai šeit tā ir Alborānas jūra ar tumšām un raupjām smiltiņām, stāvu krastu ūdenī un mēreni sāļu ūdeni. Zinu, jo pagaršoju. Sauļojāmies un izbraucām arī ar pilnpiedziņas katamarānu.
Pēc lēnīga rīta un brokastīm dzīvoklī dosimies uz Malagas botānisko dārzu. Ar piecdesmit tūkstošu augu kolekciju tas ir viens no retajiem subtropu augu botāniskajiem dārziem Eiropā. Malagas ziemeļu daļā izvietotajam parkam ir gandrīz divu gadsimtu vēsture, bet pilsētai tas pieder tikai no 1990. gada.
Šī ir otrā diena mūsu Spānijas ceļojumā. Ir silti, ir forši un mums viss ļoti patīk. Dosimies uz Malagas katedrāli, kas noteikti ir viens no lielākajiem arhitektūras objektiem pilsētā. Staigāsim to gan iekšā, gan pa tās jumtu. Uzzināsim, ka baznīcās tagad var ziedot arī ar kartēm un aizdegt… LED svecīti.
Labrīt pirmajā rītā Spānijā! Šodien sākas mūsu ceļojums Malagā. Šī pilsēta atrodas netālu no Gibraltāra un ir tikai nedaudz lielāka par Rīgu, bet ar mazāk iedzīvotājiem. To noteikti kompensē tūristi – sauli mīloši, priecīgi cilvēki. Kā mēs, kam šodien būs liela diena.
Katru gadu vasaras vidū, kad man ir dzimšanas diena, Laura sarūpē pārsteiguma ceļojumu. Šoreiz bijusi doma par Spāniju, bet zinot neprātīgās gaisa temperatūras vasarā Spānijā, šķita laba doma lidot uz turieni ātrāk. Tā arī darījām. Galamērķis – Malaga!
Nedēļā pirms savas dzimšanas dienas nolēmu doties vasarīgā ekskursijā uz Liepāju. Maršrutam izvēlējos braucienu iespējami tuvu Lietuvas robežai, jo pieredze rāda, ka robežu tuvumā dzīve rit mazliet citādāk.
Forši, ka mums ir viena Gūtmaņala, viena Liepājas pludmale un viena Rundāles pils. Tie visi ir Latvijas mēroga tūrisma objekti un reizi no reizes ieteicams apmeklēt arī tos.
Aptuveni kilometru garā dabas taka pie Jaunpils var gādāt jauku meža pastaigu un, ja vēlas, arī pikniku kādā no labiekārtotajām vietām. Tiesa, nojume takas ceļā nesaturēja galdu.
Ja par mežonīgu vēl mirkli atpakaļ nodēvēju Lēdurgas dendroparku, tad, izrādās, patiesi mežonīgs ir dendroloģiskais parks Skrīveros.
Pēc tam, kad bijām skatījuši, ostījuši un garšojuši ceriņus Dobelē, devāmies uz dabas parku “Engures ezers”, kuru gadu iepriekš jau bijām apmeklējuši gan rudenī, gan pavasarī.