Bēdīgas dienas pievakarē, 24. februārī, devāmies pastaigā tepat Rīgā – Arkādijas parkā. Šis ir pirmais un pagaidām vienīgais fotostāsts no Rīgas. Lai gan regulāri iepazīstot savas pilsētas ielas un uzmanīgi lūkojoties apkārt var redzēt daudz interesanta un par to arī ir šis stāsts.
Stundas braucienā no Rīgas starp Tukumu un Jaunpili ir Viesatas upesloku taka. Uz to esam devušies jau iepriekš, bet pirms gada apmeklētāju daudzums bija tik liels, ka nolēmām nedrūzmēties un atbraukt citreiz.
Cīrulīšu dabas takās esmu bijis vairākas reizes, ierasti ceļu sākot no Žagarkalna. Tomēr kopš pēdējās apmeklējuma reizes pirms vairākiem gadiem taka ir mainījusies un kļuvusi pieejamāka.
Divu stundu brauciena attālumā no Rīgas, braucot uz Kolkas pusi, ir Ēvažu stāvkrasts. Ērts stāvlaukums automašīnas novietošanai un aptuveni puskilometru gara pastaiga mežā līdz stāvkrastam.
Šī ir tā reize, kad vārdiem nav nozīmes, jo vislabāk runā fotogrāfijas. Biju aukstumā, miglā, sniegā un ķēru mirkļus uz visām pusēm, kur vien lūkojos.
Ja dienā, kas ir darba diena, nolem doties pie dabas, tad tas ir mazliet citādāk kā sestdienā. Bet vēl citādāk ir tad, ja brauc lūkot Lubānas ezeru sniega vētras laikā. Tad ne tikai ezers nav redzams, bet arī nosalt un sasnigt var.
Katru gadu īsi pirms adventes laika dodamies mežā meklēt dabas dotos resursus vainagam. Nosacījumi ir divi: jādodas mežā, kur vien deguns rāda un noteikti jāatstāj gardumi meža iemītniekiem par to miera traucēšanu.
Lāčupītes dendrārija meža takā esam trešo reizi. Pirmajā reizē, un pat negribas iedziļināties kādēļ tā, to neatradām, jo muļķīgi nogriezāmies pretējā virzienā, pat neievērojot tolaik pieejamās minimālās norādes.
Braucienā uz Vidzemes pusi, apmeklējām Viļķenes pareizticīgo baznīcas drupas, “Hoteli pie lūša” un Salacas kājinieku tiltu.
Pelēka ziemas diena Līgatnē nozīmē, ka smilšakmens atsegumi uz balti pelēkās dabas fona izskatīsies īpaši sarkanīgi. Bet Līgatnes upīte ir teju melna.