Gar robežu uz Liepāju

Atzīmēts , , , , , , , , , , , , , , , , ,
FUJI2484

Nedēļā pirms savas dzimšanas dienas nolēmu doties vasarīgā ekskursijā uz Liepāju. Maršrutam izvēlējos braucienu iespējami tuvu Lietuvas robežai, jo pieredze rāda, ka robežu tuvumā dzīve rit mazliet citādāk.

Sameklēju vietas, kurās vēlos apstāties: vairākas pamestas baznīcas, dzelzceļa stacijas un muzeji. Šoreiz iztieku bez dabas takām vai ūdenskritumiem, jo dunduri nav mana mīlestība.

Dodos ceļā saulainā pirmdienas rītā.

Deportāciju piemiņas vagons un stacija ar papardi

Ceļojumu sāku ar pieturas punktu Skrundā. Nē, ne reiz pamestajā un nu jau Latvijas armijas apdzīvotajā Skrunda-1 pilsētā, bet gan Skrundas dzelzceļa stacijā, kur izvietots deportāciju piemiņas vagons.

FUJI2394

Aplūkoju vagonu, izlasīju pie tā ieejas pieejamo informāciju, bet iekšā plašāku ieskatu neguvu. Muzeja jeb vagona durvis bija slēgtas. Noskaņai gan, atklāti sakot, pilnīgi pietika. Skrundas cilvēku izvešanas punkts bija viens no trim apriņķa stacijām un no šejienes pretī iznīcībai aizveda gandrīz 3000 cilvēkus. Vai tikai man Skrunda vienmēr šķitusi mazliet baisa?

FUJI2400

Ieklīdu pašā Skrundas dzelzceļa stacijā, kuras funkcija palikusi tikai kā administrācijas un uzgaidāmā telpa, jo biļetes tur vairs nepārdod. Lai senlaicīgais interjers nemāna – stacija izskatās visnotaļ apdzīvota, arī papardi aizvien kāds tomēr aplej.

Raķešu ceļš mežā beidzās pie īstām raķetēm

Pēc Skrundas šoseju pametu, dodos taisnā ceļā lejup uz Lietuvas robežas pusi, par ceļiem izvēloties apšaubāmas kvalitātes grants segumus. Piedzīvojumus citādi neatrast.

Ceļā uzmanību piesaistīja violetu puķu lauks. Esmu drošs, ka kāds tā vienkārši neaudzē violetus ziedus un tā ir reāla raža, par kuru man nav ne jausmas, bet izskatās pēc dadžiem.

Turpmākais ceļš ved pa granti, kurā starp smiltīm un akmeņiem rēgojas betona plākšņu segums. Sākumā nepievērsu uzmanību, bet kādā brīdī aizvien uzstājīgāk sāka urdīt doma, ka tuvumā noteikti ir bijis kāds militārs objekts.

Ieraugu kartē apzīmējumu Raķešu ceļš. Šķiet laba doma doties mežā to izbraukt, varbūt ko interesantu atradīšu? Es pat nezināju un vēlāk uzzināju, ka Vaiņodes apkārtne ir tik militāra, tajā skaitā ar izbijušu kodolraķešu bāzi un lidlaukiem.

Braucot pa Raķešu ceļu, ieraugu vārtus. Līdzīgus kā Tērvetes rajonā, ar kādiem tika norobežoti militārie objekti meža teritorijās. Šeit nekādas norādes par nevēlamu ceļa turpināšanu nesaņemu, bet nu jau divtik ieinteresēts dodos dziļāk.

Tajā brīdī mans “hei, interesanti, kas te” palika par “hei, varbūt tomēr nē”. Aizbraucu līdz objekta vārtiem un, cenšoties neveidot acu kontaktu, tā, it kā man kabatā būtu zagtas košļenes, devos prom.

Pēkšņi sākas žogs, glauni iekopta teritorija, militārie transportlīdzekļi, metāla konteineri, kameras un dzeloņdrātis.

Kā vēlāk drošākā vietā piestājot malā noskaidroju internetā, biju nejauši uzgājis 2016. gadā atklātu lielāko munīcijas glabātuvi Latvijā, militāru objektu, sauktu par “Poligons”.

Līdzīgi kā izejot no veikala, kad neko neesi nopircis, ar nelielu paranoju, ka man seko drons vai tieku jau pārbaudīts datu bāzēs, priecājos par redzēto skatu, kas ir visnotaļ nereāls un tomēr atgriezties tādās vietās vēlmes nav.

Sliedes pa kurām uz Rīgu atbrauca centrāltirgus paviljoni

Dodos uz Vaiņodes dzelzceļa staciju, kura bija aktīva teju 100 gadus. To atklāja līdz ar dzelzceļa izbūvi no Liepājas uz Vaiņodi 1871. gadā, bet pēdējie pasažieru pārvadājumi šajā pašā maršrutā notika līdz 1998. gadam, kad to slēdza. Pa vidu, protams, divi kari, kā vajadzībām no stacijas tika izbūvēti atzari uz netālajiem militārajiem lidlaukiem.

FUJI2468

Šobrīd stacijas ēka izskatās visnotaļ labi, to Vaiņodes novada muzejs ir renovējis. Apkārtne ir atstāta kāda tā ir, asfalts burtiski atgriežas tur, no kurienes tas nācis,- zemē. Apkārt mētājas tukšas plastmasas alus pudeles, kādā stabā ligzdu uzslējusi stārķu ģimene.

Zālājā ieaugušās sliedes ļauj vien iztēloties kā pirmā pasaules kara laikā pa šo pašu ceļu no netālā militārā lidlauka tika pārvestas izjauktu cepelīnu angāru daļas uz Rīgu. Jā, tie paši angāri, kurā, piemēram, tagad ir zivju paviljons centrāltirgū.

Tikmēr kāda ēka Vaiņodes centrā izskatās kā dekorācija no vecas kara filmas. Uz ēkas aizvien ir saskatāmi veikalu nosaukumi un zīmējumi. Šajā ēkā, lai arī ziedošu puķu kaste varētu apmānīt, veikali ir slēgti. Blakus darbu turpina visnotaļ apmeklēts TOPiņš.

FUJI2471

Vaiņodes stacijas pagalmā ir vēl kāds ievērojams objekts – akmens, kurā ir iekalti Latvijas himnas vārdi. Akmeni tur pat Vaiņodē 1928. gadā atklāja par godu valsts 10 gadu svinībām. Vēlāk, padomju laikā akmeņiem ļoti neraksturīgi, tas pēkšņi pazuda. Runā, ka šī varētu būt oriģinālā akmens kopija, kas, manuprāt, stāstu par akmeni padara tikai interesantāku.

FUJI2470

Akmenī esot atklāti arī citi teksti zem šī, kas varētu būt kalēja treniņi pirms oriģinālā teksta kalšanas, bet pašos himnas vārdos esot pieļautas divas gramatikas kļūdas. Diezgan neveikli varētu būt pieļaut kļūdu akmenī. Es netiesāju, jo man pat vienā rindkopā noteikti ir vairāk.

Es ceru, ka viņam bija bise zem letes

Šajā raksta daļā es sāku saprast, ka man ir rūpīgāk jāsāk piefiksēt vietas, kurās esmu bijis, jo fotogrāfijās redzu, ka esmu nelielā kaut kur ciematā, bet man nav ne jausmas kur tas bija. Varētu būt, ka pa ceļam uz Gramzdas baznīcas drupām.

Esmu jau iepriekš minējis, ka bieži braucu bez mērķa vai apzināti izmantoju ceļus, kas nešķiet labākie vai īsākie. Esmu gandarīts, ka mans Subaru ļauj šādu prieku un, gan jau servisā pēcāk mainot ritošo daļu, arī viņi būs priecīgi par manām izvēlēm. Tieši tādēļ nonāku vietās, kurās plānodams diez vai būtu izvēlējies nonākt.

Kaut kur ciematā piestāju trīs vietās. Koku alejā, pie basketbola groza, kas pauž attieksmi ar uzrakstu uz tā, un kādā diennakts degvielas uzpildes stacijā ar trim sūkņiem gluži kā nomaļās ASV pilsētiņās un attiecīgi pamatotu augstu degvielas cenu.

FUJI2484

Man gribas iztēloties, ka ieejot veikalā durvju augšā pret naglu atsitas un noskan zvaniņš, bet pārdevējam, kurš ir arī šīs vietas īpašnieks jau 30 gadus, zem letes ir pielādēta bise.

Ar šo romantisko noskaņojumu dodos tālāk uz Bernātiem.

Starp citu, ceļojumu laikā interesantākos novērojumus piefiksēju audio piezīmēs, jo tas ir ērti. Nav jāaptur mašīna, nav jācenšas visu atcerēties. Divi klikšķi pulkstenī uz rokas un var ierunāt domas. Pēc ceļojuma ir itin interesanti klausīties. Tādas kā audio ziņas sev pašam nākotnei. Vēl man ir niķis piektklasnieka līmenī iesmiet par jocīgiem apdzīvotu vietu nosaukiem. Ja ir vēlme nonākt mana intelekta zemākajos punktos šī ceļojuma kontekstā, lūgtum, raksta beigās1.

Rainis, un cerams ne Ļeņins, autobusa pieturā

Neesmu drošs, ka apzinos Bernātus (šķiet Bernāti Liepājai ir tā pat kā Salaspils Rīgai), bet pamanu vairākas brīvdienu mājas un norādes uz kempingiem, līdz ar to, Liepājas tūrisms sākas jau šeit. Tā pat kā rajons sākas Salaspilī.

Labpatika kāds stencils krāsainajā Bernātu autobusa pieturā.

FUJI2503

Meklējot izeju pie jūras, kas bija plānots kā pirmais lielais atskaites punkts, mērojot ceļu no Rīgas, uzeju mežā jauniešu vasaras nometni. Iepriekš pierakstīto putnu vērošanas torni tā arī neatradu, bet pie jūras tiku. Tajā brīdī tur bija ļoti maz cilvēku un par spīti negaisa mākoņiem, kāda dāma tikai tajā brīdī nogūla sevi smiltiņās. Sak’, latvietis nav mīksts. Vētra – tas ir tikai slapjš vējš!

Krasts skaists, līkumains, plašs. Diemžēl būvju atliekas kā daudz kur Liepājas apkārtnē ainavu mazliet bojā. Un kāds bija devies sērfot bez dēļa.

Liepājas paceļamais tilts izrādās nemaz nepaceļas

Vakarā pēc garā dienas brauciena aizdevos līdz Liepājas Ziemeļu molam, fortiem, izmetu loku pa Karostas teritoriju un secināju, ka vispār jau Liepājnieki ir tādi vēsi.

Nejauši trāpīju laikā, kad ceļš atpakaļ no Karostas ir slēgts paceļamā tilta dēļ. Kā arī izrādījās, ka tas nav paceļamais, bet gan pagriežamais tilts. Nostāvēju pie tā lielāko saulrieta daļu vērojot visu procesu, sākot jau ar onkulīti, kurš aizslēdz vārtus pirms tilta uzbrauktuves, jo acīmredzot tā vajag.

FUJI2576

Bija jau 22:07

Šo visu ceļu uz Liepāju es veicu pirmajā dienā.

Pārējo divu dienu laikā četras reizes apmeklēju Liepājas pludmali, visas reizes secinot, ka ir par karstu, lai tur uzturētos. Izmēģināju Liepājas Jūrmalas parkā drāzties kā vējš ar elektrisko skrejriteni, ne reizi nenokritu un par totālu 15km/h kaifu (jā, es uzliku “Iesācēja režīmu”) vairāku minūšu garumā samaksāju tikai astoņdesmit centus.

Pusdienoju Čili picā, kāvos ar ziedmušām it visur, centos nopirkt alkoholu benzīntankā pēc 22:00, jo es tiešām nezināju, ka ir tik vēls un noķēru šīs vasaras trakāko negaisu. Tādu, ka pludmalē ar džipu braukā glābēji un lūdz doties prom. Īstas Liepājas ainiņas.


1 No Gar robežu uz Liepāju ceļojuma audio piezīmēm:

  • Apdzīvota vieta Kapsēde. Viņiem ir arī kapi un par lielu vilšanos tie nesaucas Kapsēdes kapi, bet gan Mātru kapi.
  • Reģionā starp Vaiņodi un Bernātiem ir ļoti slikti ceļi. Tādi, ka tiešām slikti. Vietām ir zīmes par ieteicamo maksimālo braukšanas ātrumu “50” un papildu ceļa zīme par nelīdzenu ceļu. Kādā citā asfalta seguma posmā trakā karstuma dēļ, novēroju piķa peļķes.
  • Liepājā ir Centrālkapi, kas atrodas pie pilsētas robežas, tātad malā.
  • Krūtes baznīca. (hehe)
  • Jau pa tā sliktajiem ceļiem pretī traucas vietējās fūres tā, it kā nebūtu rītdienas. Redzamība putekļu dēļ uz brīdi paliek labi, ja 20 metri.
  • Pa ceļam nekurienes vidū novēroti vairāki augsti motivēti kungi žaketēs minot velosipēdus. Motivācija brūna trauka izskatā tiek vesta līdzi maisiņā uzkārta uz stūres.

Autors: Artis Pupiņš

Mans vārds ir Artis Pupiņš. Vadu digitālo risinājumu izstrādi TV3. Labpatīk būt ceļā un radīt fotogrāfijas. Visforšāk ir mežā, kalnos un sniegā. Šajā blogā publicēju fotogrāfijas un stāstus par vietām, ko esmu piedzīvojis.