Vasara notiek pilnībā – saulainas, siltas dienas ir sākušās. Šajās brīvdienās dodamies uz Vidzemes augstieni. Kā galamērķus esam noskatījuši vairākas pamestu baznīcu drupas: Veckalsnavas baznīcu, Tolkas Sv.Krusta pacelšanas pareizticīgo baznīcu un Līderes baznīcu.
Slokas ezera taka ir viena no tām, kura atrodoties tik tuvu Rīgai iegūst arī attiecīgu nemīlīgumu. Un tā man ir lielākā problēma ar šo vietu, jo ejot takas ceļus ir nācies redzēt lielgabarīta atkritumus un citus, teiksim tā, nesmukumus, ko atstājis cilvēks.
Pie Igaunijas robežas ir aizsargājamo ainavu apvidus Ziemeļgauja. Kā var nojaust, tā ir vieta, kur savus līkumus sāk vīt Gauja.
Cenšos atcerēties, kad pie Lubāna ezera esmu bijis siltā vasaras dienā. Vienmēr vai nu tas bijis agrīns pavasaris, stindzinoša ziema, vai vējains rudens.
Agrs pavasaris, iespējams, ir labākais laiks, lai dotos ekskursijā uz Mazirbes pusi. Pa ceļam var iebraukt aplūkot Valpenes piramīdu, Irbenes radioteleskopu, vienu no platākajām pludmalēm Ovišos un mazliet ērmīgo vēstures un dabas kopdarbu – laivu kapsētu.
Fujifilm kamerām piemērotu teleobjektīvu izvēle nav liela. Ja neskaita pāris ļoti dārgus un lielus profesionālos objektīvus, normāliem cilvēkiem ir pieejami vien daži. Ilgi lēmu un tomēr nolēmu, ka, lai paplašinātu redzes lauku un mācītos redzēt “tālāk” arī man saimniecībā gribas vienu ņipru zoomu.
Lai arī vairums Latvijas dabas skati ir paredzami, tomēr dažas vietas ir kaut kas mazliet vairāk. Tādēļ birkā “Latvijas ainavas” apkopoju vietas, kuras ir īpašas fotorāmīšu cienīgo skatu dēļ.