Pils, cietoksnis un bildinājums uz mola Alborānas jūras krastā

Pils, cietoksnis un bildinājums uz mola Alborānas jūras krastā

Labrīt pirmajā rītā Spānijā! Šodien sākas mūsu ceļojums Malagā. Šī pilsēta atrodas netālu no Gibraltāra un ir tikai nedaudz lielāka par Rīgu, bet ar mazāk iedzīvotājiem. To noteikti kompensē tūristi – sauli mīloši, priecīgi cilvēki. Kā mēs, kam šodien būs liela diena.

Brokastis pēc 11:00

Vēlajās brokastīs devāmies turpat pie mājām. Apkalpošana ir ļoti jauka, atmosfēra brīva. Pie letes daži kungi malko rīta kafiju, viss notiek nesteidzīgi. Pasūtām brokastis un reizē izmantoju iespēju baudīt svaigi spiestu apelsīnu sulu, kas citur vienmēr garšo labāk nekā mājās.

Kamēr gaidām ēdienu, atkal paveram acis augstāk, jo tur ir silto zemju arhitektūras šarms ar maziem balkoniem, krāsainiem logu slēģiem un puķupodiem.

Noraksturot ēdienu gan es nepratīšu, bet bija ļoti garšīgi, svaigi. Cenas – absolūti normālas. Vairs neatceros, cik samaksājām par attēlos redzamo, bet noteikti mazāk nekā par līdzīgām brokastīm sagaidītu Rīgā.

Ievērojām, ka kafejnīcās un bāros netiek gaidīta dzeramnauda. Pat, ja kļūdāmies, tad vismaz vietās, kur mums īpaši patika to atstājām tik un tā.

Satiksme un milzīgi ne-ceriņi

Ceļi vecpilsētas apkārtnē ir šauri. Daudz vienvirziena ielu, ātrums neliels. Ļoti iecienīti pārvietošanās līdzekļi ir motorolleri un elektriskie skrejriteņi. Dažāda vecuma vietējie ar tiem gāž pilnā ātrumā aiz mašīnām, bēdu nezinādami.

Autoparks ir ļoti daudzveidīgs, pārsvarā ielās ir mazauto un no tiem katrs piektais ir manāmi apskrāpēts. Iztrūkst, bet pavisam nepietrūkst, mums pierasto luksusa automašīnu klātbūtne. Visas mašīnas ir ļoti apputējušas, jo nudien, te viss un visur ir mazliet smiltis.

Vietām automašīnu ceļš ir arī gājēju ceļš. Pilsētaktīvisti šo redzot ģībtu. Bet satiksme tādās ielās notiek pilnīgi normāli. Visur tikām palaisti un, ja kādā brīdī traucējām, šoferīši klusām aiz mums brauca neceļot paniku. Paejot malā saņemam rokas mājienu – pateicību. Iespējams, ka es šo idealizēju, bet tādas ir manas atmiņas par cieņpilno satiksmi Malagas šaurākajās ielās.

Jau pirmajā dienā, kad ielidojām, ievērojām milzīgus, violetiem ziediem klātus kokus. Ātrie meklējumi internetā saka, ka tie ir ceriņu paskata koki, kas pilsētā sastādīti apzināti to krāšņo ziedu dēļ. Šiem kokiem faktiski nav lapu, tie visi sastāv burtiski no tādiem kā gigantiskiem ceriņziediem. Ļoti skaisti.

Mūsu mērķis šodien ir iepazīt vecpilsētu un doties uz Alkazabas pili un, ja atliks spēks, tad uzrāpties arī pie Gibralfaro cietokšņa kalna galā. Laikapstākļi ir silti, bet ne mokoši karsti, mazliet zem +30 grādiem.

Tūristu ielās ir daudz, bet ne tā, ka tas traucētu vai liktu justies neērti. Grūti atšķirt, kurš ir vietējais un kurš nē. Vislabāk atpazīt varēja britu tūristus to valodas un bālo seju dēļ.

Alkazabas pils un Gibralfaro cietoksnis

Pagaidām visu sasniedzām staigājot kājām un ātri secinām, ka dzeramo ūdeni nēsāt līdzi tomēr vajag. Suvenīru veikalos puslitra ūdens pudelīte var maksāt pat 1,50eur, tikmēr pārtikas veikalā trīs reizes lielāka pudele tikai 0,29eur.

Alkazabas pils ir vairāku ēku komplekss, kurā atrodas neskaitāmi mazi mūrīši, līkumoti ceļi, skatu laukumi, putnu baseini, skaisti apstādījumi un viss pārējais, ko no pils varētu sagaidīt.

Jo augstāk kāpj, jo plašāks skats uz pilsētu. Tālumā ir kalni, pilsētas pakājē zila jūra, bet skats uz pilsētu rādās tāds, it kā vairums mājas tajā būtu baltas, lai arī tā nemaz nav.

Tālāk no Alkazabas pils vēl augstākā kalnā ved gājēju ceļš uz Gibralfaro cietkosni. Nolemjam sevi nemocīt un izpētām vietējā sabiedriskā transporta iespējas. Augšup kalnā ved autobuss ik pa 20 minūtēm. Dodamies meklēt pieturu.

Autobusā biļetes var nopirkt pie vadītāja tikai ar skaidru naudu. Biļete maksā 1,40eur un pats autobuss, e-talona pīkstināmais aparāts un pat šoferis liek justies kā mājās. Vienīgā atšķirība, ka šeit autobusi ir ar spēcīgi tonētiem logiem un labu kondicionēšanu. Serpentīnu cienīgā braucienā šoferis izrādīja īpašas manevrēšanas spējas.

Arī cietoksni es pacentos nenofotogrāfēt no iekšpuses, jo biju pārņemts ar skatiem uz pilsētu un pārdrošām vāverēm, kuras skraidīja apkārt, prom un klāt. Dzīvē tik tuvu nebiju redzējis vāveri un ķēru pie fotoaparāta to iemūžināt.

No cietokšņa mūriem, kurus bija iespēja apstaigāt pa perimetru pavērās plašs skats uz visām pusēm. Neesmu pilsētas skatu cienītājs, bet īpaši acīs krita Malagas katedrāle. Pa tās redzamo jumtu rīt pastaigāsimies arī mēs.

Nonākot mājās auksts alus un duša ir obligāti. Atvelkam elpu un piedāvāju Laurai doties pastaigā uz pludmali. Saule šovakar rietēs 21:21.

Tas, ko viņa nezināja – bildinājums

Manā mugursomā līdzi ir saderināšanās gredzens. Lauras bildināšanai gatavojos jau kādu laiku. Kopā esam četrus gadus, lai gan viņa to sauc par “gandrīz pieci”. Toreiz pavasarī, kad viņa piedāvāja doties ceļojumā uz Spāniju, bija skaidrs, ka tai ir jābūt īstajai vietai.

Staigājot gar jūru pamanīju tālumā akmeņu krāvuma molu, kas ved daždesmit metrus dziļi Alborānas jūrā. Uz tā sasēduši makšķernieki, kaijas un daži citi mīlnieki. Piesēdām ar skatu uz pilsētas kalniem, ko apspīdēja tuvojošais saulriets.

Laura neko nenojaušot komentē svarīgus notikumus par viņas ūdens pudeles izšķīstošo papīra etiķeti un fotogrāfē krabjus. Tikmēr viņai aiz muguras, cenšoties neiekrist starp akmeņiem un neizmest no rokām gredzenu, jau esmu sagatavojies. Tad es vaicāju. Un viņa teica Jā.

Malaga vakara gaismās

Viss šis notika vairāk kā divās rindkopās. Tie bija arī apjukuši makšķernieki nesaprotot kādēļ abi šņukstam; mans rokaspulkstenis, kas rāda pulsu 139, jo es no uztraukuma knapi spēju paelpot; viļņi, kas sitās pret akmeņiem un šķiet drīz jau skalosies pret mūsu mugurām; nepacietība sagaidīt saulrietu un zibens ātrums kādā Laura atbrīvoja pirkstu priekš saderināšanās gredzena.

Tikmēr atpakaļceļu uz vecpilsētu teju neatceramies, bet fotogrāfijas ir iemūžinājušas atmiņas manā vietā.

Malaga vakarā ir apburoša. Saulriets, pilsētas gaismas, vasaras vakara smarža – pasakaini. Dzīvojam mazliet sapnī un tā arī mēs jūtamies dienā, kad kļuvām līgava un līgavainis. Ko darīsim rīt? Pa taisno uz baznīcu.

Citi šī ceļojuma fotostāsti:

  1. Lidojums uz Spāniju pāri Alpiem un pirmie iespaidi Malagā
  2. Pils, cietoksnis un bildinājums uz mola Alborānas jūras krastā
  3. Savvaļas papagaiļi un pastaiga pa Malagas katedrāles jumtu
  4. Ēnā zem palmām un bambusos Malagas botāniskajā dārzā
  5. Spānijas smiltiņās pie jūras un skati uz saulrietu pāri Malagai
  6. Picasso muzejs – jāredz, bet patīkamākais tajā ir kondicionieris (drīzumā)