Spriežot pēc bildēm stāstā Spoguļūdeņi Slokas ezera takā, ko publicēju pirms diviem gadiem, šoreiz esam bijuši agrākā pavasarī, jo viss ir daudz brūnāks kā toreiz. Cilvēku gan mazāk. Līst pavasarīgs, bet drēgns lietus.
Ja dienā, kas ir darba diena, nolem doties pie dabas, tad tas ir mazliet citādāk kā sestdienā. Bet vēl citādāk ir tad, ja brauc lūkot Lubānas ezeru sniega vētras laikā. Tad ne tikai ezers nav redzams, bet arī nosalt un sasnigt var.
Katru gadu īsi pirms adventes laika dodamies mežā meklēt dabas dotos resursus vainagam. Nosacījumi ir divi: jādodas mežā, kur vien deguns rāda un noteikti jāatstāj gardumi meža iemītniekiem par to miera traucēšanu.
Iebraucot Lietuvā tikai nedaudz aiz Latvijas robežas, ir Kirkilai ezeri. Bet pie ezeriem uzcelts trīsdesmit metrus augsts tornis, kas atgādina mēnestiņu. Paši lietuvieši gan to sauc par grimstošu laivu.
Pēc tam, kad bijām skatījuši, ostījuši un garšojuši ceriņus Dobelē, devāmies uz dabas parku “Engures ezers”, kuru gadu iepriekš jau bijām apmeklējuši gan rudenī, gan pavasarī.
Esam bijuši meža piknikos ar līdzi paņemtām maizītēm, vārītām olām, kas aukstā laikā pie dabas vienmēr garšo vislabāk un siltu tēju. Nudien neslikts veids kā brīvdienu rītā ieturēt brokastis ārpus mājas.
Kalnmuižas ezers, kas atrodas Skrīveru pusē, pirmajā brīdī ne ar ko īpašu neizceļas, ja neskaita skaistu aleju, pa kuru ved ceļš pie tā. Ir nojume un piknika vieta, norāde uz taku apkārt ezeram.
Slokas ezera taka ir viena no tām, kura atrodoties tik tuvu Rīgai iegūst arī attiecīgu nemīlīgumu. Un tā man ir lielākā problēma ar šo vietu, jo ejot takas ceļus ir nācies redzēt lielgabarīta atkritumus un citus, teiksim tā, nesmukumus, ko atstājis cilvēks.
Cenšos atcerēties, kad pie Lubāna ezera esmu bijis siltā vasaras dienā. Vienmēr vai nu tas bijis agrīns pavasaris, stindzinoša ziema, vai vējains rudens.