Šī gada pirmais pavasara fotostāsts. Cik nejauši pienāca marts. Saulainajā sestdienas rītā devāmies uz Ainažu pusi. Ceļš visnotaļ garlaicīgi taisns, bet labs. Galamērķis – slavenās Randu pļavas.
Viens no nesenā Lietuvas ceļojuma mērķiem bija apmeklēt arī pastaigu taku koku galotnēs, kas savu popularitāti ieguva pirms pāris gadiem, kad lietuvieši Anīkšču mežā uzcēla 300 metrus garu un 21 metru augstu metāla taku starp koku galotnēm.
Iebraucot Lietuvā tikai nedaudz aiz Latvijas robežas, ir Kirkilai ezeri. Bet pie ezeriem uzcelts trīsdesmit metrus augsts tornis, kas atgādina mēnestiņu. Paši lietuvieši gan to sauc par grimstošu laivu.
Pēc tam, kad bijām skatījuši, ostījuši un garšojuši ceriņus Dobelē, devāmies uz dabas parku “Engures ezers”, kuru gadu iepriekš jau bijām apmeklējuši gan rudenī, gan pavasarī.
Starp Madlienu un Ērgļiem teju pašā Latvijas vidū ir ļoti stāvs skatu tornis no kura paveras burvīgs skats. Saucas tas Meņģeles skatu tornis un, lai cik tas arī nebūtu jocīgi, tas skaitās Ogres senlejas tūrisma objekts.
Pie Igaunijas robežas ir aizsargājamo ainavu apvidus Ziemeļgauja. Kā var nojaust, tā ir vieta, kur savus līkumus sāk vīt Gauja.